Synergies @NYC day 1

Sēžu savā numuriņā, nedaudz apdedzis Ņujorkas spilgtajā saulē un skatoties uz Empire State building gaismām, taču domas nepamet nesenās sarunas, kurām atbilde tā arī nav atrasta.

Džons, kas nu jau 8 gadus dzīvo Ķīnā, man uzdeva jautājumu par Latvijas izglītības sistēmu. Viņš saka, ka ir riktīgi labi. Arī Wendy Kopp, Teach For America dibinātāja un CEO, prasīja kāpēc mēs esam programmā, jo Latvijā, salīdzinot ar citām valstīm, izglītībā iet tīri labi. Nu, labi, pie Džona jautājuma. Singapūrā, Japānā, ASV un citur pasaulē iegulda daudz naudas izglītībā, jo redz tiešo sakarību starp ieguldījumu izglītībā un ekonomisko izaugsmi. Vai Latvijā iegulda izglītībā lielu naudu tā paša iemesla dēļ? Un atbilde nav viegla. Es nevarēju atbildēt “jā”. Un tas jautājums ņemas pa manu galvu vēljoprojām. Kāpēc? Vai tiešām tradīciju dēļ? Vai arī izglītība kā [falšā] vērtība?

Rīt došos uz publisko skolu kaut kur starp Upper East un East Harlem vērot kā sīči mācās. Cik sapratu, tā ir viena no skolām, kur daudzi mājās runā spāniski. Aizvakar es nakti pavadīju Bronksā un tur pārsteidzoši daudz visapkārt varēja redzēt un dzirdēt spāņu valodu. Īstenībā jau arī šodien tepat pie New Yorker Hotel šoferi un viesnīcas darbinieki savā starpā sarunājās spāniski…

Ņemoties ap vīziju savām klasēm tika izšauta ideja, ka vīzija ir tas, uz ko tu turpini iet arī tad, ja viss pārējais sabrūk. Un, ja vīzija ir labi uzstādīta un labi noorganizēta, tad sīči klasē darbosies lieliski arī tad, ja skolotājs tur nebūs. Vislielākais jautājums jau ir – kā to izdarīt?

Pa ceļam uz pusdienām mēs papļāpājām ar Peru programmas EnseñaPeru vadītāju Franco un viņš stāstīja, ka tagad Peru jaunajiem skolotājiem ir 2 mēneši skolā un viņš prasīja, kā es jutos pēc 2 mēnešiem skolā. Apmēram tad man bija bedre, kas viņam ļoti interesēja. Tad vēl viņš man pajautāja, vai es varu iedomāties vienu skolēnu, kas man liek smaidīt. Hah! Nu ja, ka varu! Taču baigi tā nebiju par to aizdomājies. Viņa vadītā sesija bija ar tādu pamatīgu rozīni un ceru, ka atlikušajās dienās vēl paspēšu ar viņu vairāk parunāt. Ir tik patīkami būt starp cilvēkiem, kuriem smadzeņu kroku skaits krietni pārsniedz vidējo un smaids un pozitīvisms šķiet nebeidzams. Un te tādi ir vairāki.

Pats labākais – šis pasākums vēl turpinās!

Radošums : Tehnoloģijas

28.aprīlī LU Mazajā Aulā trīs manas audzināmās klases skolnieces vadīja mācību stundu, lai parādītu kādas stundas viņas gribētu savā skolā un kā parastu mācību stundu padarīt radošu.
Vairāk par šo pasākumu var uzzināt Iespējamās Misijas mājaslapā – apraksts un foto.

Foto: F64

Šī 30 minūšu garā mācību stunda bija kā ierosinājums diskusijai par izglītību Latvijā, īpaši koncentrējoties uz Radošumu.

Diskusijā ļoti daudz komentāru bija par to vai radošums ar tehnoloģijām ir savienojams? Vai tehnoloģijas papildina vai izslēdz radošumu?

Es uzskatu, ka tehnoloģijas pašas par sevi neko nepadara radošu. Ja notiek sinhrona peles klikšķināša skolēniem kopā ar skolotāju, tad skolēniem radošā domāšana parādās tikai meklējot iemeslus kā tikt ārā no tādas klases.  Ja skolēniem ir jāuzspiež viņu izvēlētais variants uz balsošanas iekārtām, tas nav radošums. Taču tas ir reāls veids kā ieekonomēt laiku skolēnu pārbaudei, turklāt uzreiz saņemot rezultātus. Doug Lemov grāmatā "Teach like a champion" ir aprakstīta metode kā iemācīt skolēniem ātri stundas laikā savākt un nodot darbus klasē, kas, pēc aprēķiniem, ietaupa 63 stundas gadā, ko var izmantot, lai mācītos dziļāk, plašāk un vairāk. Daudzi skolotāji saka, ka viņiem nepietiek laika, lai mācītu radošumu – lūk ir tas laiks, kuru var ietaupīt, efektīvi izmantojot tehnoloģijas.

Šajā publiskajā mācību stundā mēs gribējām uzsvērt to, ka darboties ar tehnoloģijām nevajag mācīt tā, kā pierasts 20.gadsimtā – dodot instrukcijas par to, kādas funkcijas var veikt ar katru agregātu un uzreiz arī par tām visām pastāstīt. Skolnieces stundā parādīja kā viņas darbojas ar interaktīvo planšeti un uzreiz deva ar to darboties arī pārējiem. Neskatoties uz to, ka daudzi neko tādu nebija turējuši rokā, viņi darbojās intuitīvi un viņiem sanāca. Citam labāk, citam sliktāk, taču sanāca. Arī ar balsošanu nebija nekādas problēmas, turklāt, ja arī kādam rastos jautājums par lielo pogu, kas ir vidū, viņam būtu daudz lielāka interese dzirdēt atbildi, nekā, ja par visām pogām stāstītu pēc kārtas pašā sākumā. Turklāt – kā skolnieces darbojās ar visām ierīcēm! Jā, tas bija šovs, bet, ja skolēni var vadīt šovu ministru, ap 70 izglītības ekspertu un kameru priekšā, tad kāpēc lai skolēni to pašu nevarētu darīt klasē kopā ar saviem klasesbiedriem?