Studentu līderu domas par izglītību Latvijā

Pavisam nesen 2 dienas virzīju skolotāju mācīšanos, vadot darbnīcu “21.gs. mācību metodes” LatSTE 2010, jau rīt turpināšu virzīt manu dažādo skolēnu mācīšanos Dobeles Valsts ģimnāzijā. Šobrīd šķiet ideāls brīdis atskatīties uz studentu līderu domām par izglītību Latvijā, jeb drīzāk “cepšanos” par to, kas, viņuprāt, nav labs un būtu uzlabojams. Man pašam šo informāciju likās interesanti salīdzināt ar Valda Dombrovska jaunās valdības deklarācijas izglītības, zinātnes un sporta sadaļas redakciju, ko Gatis Kokins publicēja savā blogā “Par izglītības, zinātnes un sporta politiku”.

Šo informāciju (“cepšanos” par izglītību Latvijā) anonīmi uzrakstīja studenti 2010.gada augustā Vecaucē, Studentu Līderu foruma laikā, kad stāstīju par izglītības pārmaiņām, kādas Iespējamā misija ienes izglītībā.

      • Skolotāji nav autoritāte bērniem. Sekas –> visatļautība!
      • Izveidots dabaszinību bloks, kas novedīs pie tā, ka būs 16 ekonomisti saražoti, bet trūks eksaktā virziena pārstāvju.
      • Skolotāji kā iedvesmotāji un profesionāļi savā jomā būtu norma, bet pašlaik tā nav.
      • Mācību līdzekļi (grāmatas, darba burtnīcas) ir pārvērsti biznesā, kas mācības pārvērš problemātiskā situācijā. Katru gadu mainās mācību grāmatas tikai tāpēc, ka katrs otrais uzskata par savu pienākumu uzrakstīt jaunu grāmatu un pēc tam skola to ietver mācību procesā. Rezultātā vecākiem ir grūtības nodrošināt bērnam šīs te grāmatas, kas ir pilnīgi nepareizi!!!
      • Izglītībai trūkst treniņu un hobija pieskaņas, kas aizrauj darīt. Viss ir pārāk statisks un vienveidīgs.
      • Skolās nemāca atšķirt komunikācijas elementus, piemēram, viedokli no komentāra. Nemāca publisko runu (retoriku).
      • Mazs budžetu skaits.
      • Skolā ir ļoti mazkustīgs grafiks, kas neļaus skolēniem tik sēdošu darbu.
      • Studenti nevēlas paņemt visu, ko viņiem var iedot!!! Iespējas ir, jāizmanto tās!
      • Bieži trūkst izskaidrojuma tam, kā rodas vērtējums.
      • Trūkst “feedback” no pasniedzējiem, lai saprastu, kur radās kļūdas.
      • Liels mīnuss ir vienaldzība, cilvēkiem trūkst apziņas un sapratnes par to, kāpēc viņš to māca un kāpēc otrs to vispār mācās. Izpratne par sekām, kas rodas mācību procesā.
      • Izglītībai ir jābūt radošai + kreatīvai, ir jābūt iespējām sasniegt mērķi “ejot” pa citiem ceļiem. Jāļauj cilvēkiem domāt!!! (nevis atskaitīt).
      • Man izglītības sistēmā nepatīk tas, ka skolotāji atprasa daudz ko rakstiski, bet reāli maz mutiski – cilvēkiem pavājinās prasme runāt, prezentēt un argumentēt. Ja arī prasa, klasē lielākoties runā 4-5 skolēni un citi uz to paļaujas.
      • Patriotiskās audzināšanas trūkums. Labu, mūsdienīgu skolotāju trūkums. Valstiskās domāšanas trūkums (nepārzināšana).
      • Milzīgā nesakārtotība.
      • Jauniešiem neiemāca domāt un strādāt bez uzraudzības.
      • Izglītība jau skolās neiemāca jauniešiem atras savu virzienu un, iemesti studenta dzīvē, tie pat nezina, ko darīt.
      • Pārāk maz individuālas pieejas studentam / skolēnam – masām ir grūti pasniegt kvalitatīvi.
      • Skolā šobrīd bez maz vai nedrīkst izsaukt bērnu pie tāfeles, jo tas var viņu kaunināt (bērns audzināts siltumnīcas apstākļos). Mana sāpe ir tāda – attīstīt bērniem prezentācijas prasmes kaut vai tikai, lai viņi veiksmīgi pēc tam spētu pasniegt sevi darba intervijās. Ļoti ienāk tehnoloģijas; jāpievērš lielāka uzmanība savstarpējai cilvēciskajai komunikācijai un saskarsmei.
      • Izglītība ir pārāk orientēta uz mērķi, nevis apguves procesu.
      • Tieši augstskolās, kur cilvēki jau izvēlas savu specialitāti, ir daudz nevajadzīgu, ar programmu nesaistītu priekšmetu.
      • Studiju programmu pārklāšanās un neefektīva resursu noslodze.
      • Pārāk daudz ir manāmas Padomijas paliekas Latvijas izglītības sistēmā, mācīšanas un mācīšanās etiķetē.
      • Kāpēc nevar ieviest vienotu vērtēšanas sistēmu 1.-12.klasei? Ieteikums – likvidēt visas izglītības iestādes, kurās nenodrošina visu 12 klašu izglītību.
      • Izglītības sistēma Latvijā (īpaši augstākās) nopietni atpaliek no vairākuma vecajām ES valstīm!
      • Augstskolu programmu, kursu saturu pārklāšanās.
      • Trūkst mācību priekšmetu par inovācijām un pašreizējo situāciju nozarē, ko tu mācies.
      • Trūkst praktiskās nodarbības.
      • Reizēm nepatīk (kaitina), ka pasniedzēji runājot / lasot lekcijas, nepiedomā pie savas leksikas, izmantojot “ēēē” un “āāā” u.c.
      • Skolās jāstāsta par individuālās mācīšanās principiem, metodēm, iespējamajām problēmām, to risinājumiem, laika plānošanu.
      • Grūti ieviest inovācijas un skolotāji tām pretojas.
      • Skolēnu pašmotivācija mācīties un apgūt jaunas lietas ārpus skolas stundām, lai nodarbīnātu savu brīvo laiku, pēc mājas darbu izpildes.
      • Daudzas vidusskolas pienācīgi nesagatavo skolniekus augstskolām.
      • Pārāk liels uzsvars uz mācību vielas “iekalšanu”, bet gan uz likumsakarību novēršanu, rezultāta sasniegšanu, secinājumu izdarīšanu.
      • Kā sasniegt vienmērīgu attīstību vairākās jomās? Lai ceciestu citas. Ja gribu gan mācīties, gan strādāt pašpārvaldē, dažādās organizācijās, dziedāt korī u.c.
      • Man liekas nozīmīgi, ka tiek pēc iespējas vairāk iesaistīti skolēni mācību procesā un līdzīgi varbūt pat kā semināros.
      • Manuprāt, liela nozīme ir rakstura stingrībai un skaidriem mērķiem par sasniedzamo.
    Man liekas svarīgi, ka jauniešiem ir viedoklis un viņi meklē risinājumus, nevis “akli iet cauri sistēmai”. Atliek tikai uzvilkt zaļo, radošo de Bono cepuri un meklēt radošus risinājumus un alternatīvas!
Advertisements

Vecāku pasūtījums skolai

Oktobra vecāku sapulcē ļoti gribējās saņemt atgriezenisko saiti no skolēnu vecākiem, ne tikai ‘”vārīties” 2 stundas par visu to, kas notiek skolā un kādus podus skolēni ir sataisījuši. Ideja par sarunu starp klases audzinātājiem un skolēnu vecākiem izvērtās produktīva un interesanta, par ko arī liels prieks!

Mēs ar Danu (otru klases audzinātāju, arī no Iespējamās misijas) skolēnu vecākiem, kā izglītības pasūtītājiem jautājām par prasmēm, zināšanām, attieksmēm un pieredzi, kādu viņi gribētu, lai viņu skolēni iegūtu skolā. Šādas bija atbildes:

  • Radīt priekšstatu par darba tirgu.
  • Nedomāt, ka skolēni zina, ko viņi grib.
  • Plašas pamatzināšanas. (Tāda zināšanu soma, ka skolēns, beidzot vidusskolu, var vēlreiz pārdomāt visas izvēles un viņam būtu iespēja ļoti plaši izvēlēties tālāko ceļu savā karjerā. Lai nebūtu ierobežojumi – tu nevari iet studēt šo tāpēc, ka skolā to nemācījies.)
  • Tālākizglītošanās iespējas. Lai skolēni zinātu, kādas ir viņu iespējas, kādi ir kritēriji uzņemšanai augstskolās, kas būtu jāpārdomā utt.
  • Loģiskā domāšana. Īsumā – lieta, kas noder vienmēr un visur.
  • Pozitīva domāšana. Galvenais uzsvars no vecāku puses gan bija par to, lai skolotāji neaizraujas ar teikšanu “tu neko nemāki!”, “tu esi stulbs!”, bet gan mēģina dot atgriezenisko saiti ar pozitīvo. Viņi uzskata, ka pozitīva domāšana no skolotāju puses, to vairotu arī skolēnos.
  • Analīze, novērtēšana. Šis bija kā papildinājums tam, ka katrs mūsu skolēns uzstāda mācību mērķus semestrim, gan atzīmju mērķus, gan arī izaugsmes mērķus. Ik pa laikam noteikti nepieciešama to analīze un izvērtēšana, tāpat kā ar katru ieskaites darbu un paveikto lietu. Šīs prasmes skolēniem ir ļoti nepieciešamas.
  • Neizdarītā (negatīvā) pārrunāšana. Runāt un izanalizēt ne tikai labo un paveikto, bet arī pārrunāt neveiksmes un nepadarīto, jeb mācīties no kļūdām.
  • Dokumentu (paraugu) veidošana. Praktisko pieredzi reālu iesniegumu, ielūgumu, līgumu, vienošanos u.c. dokumentu veidošanā.
  • Savstarpējā saskarsme. Mācīt savstarpēji sadarboties. Viens piemērs bija par to, lai grupu darbos jauktu grupas un skolēni iemācītos sastrādāties dažādos sastāvos.
  • Darbs vasarā. Kā būtu, ja skola un skolotāji palīdzētu noorganizēt skolēniem darbu vasarā?

Forši saprast to, ka mēs ar skolēnu vecākiem domājam līdzīgi un vēl labāk ir uzzināt tās lietas, par kurām mēs nebijām domājuši!

Ja ir idejas, kā šo varētu aizraujoši īstenot, droši, tepat pie komentāriem, apakšā!