Indija zem pārsega

Šī ir mana piektā diena Mumbajā un piektā diena Indijā, kur es pārvietojos starp rietumnieciskām viesnīcām, būdiņu rajoniem (man kaut kā nepatīk teikt graustu rajoni, jo tur nav nekas sagruvis, viņi tomēr mēģina uzturēt kārtību “mājās”, taču tas ir tas, ko sauc par slums angļu valodā) un skolām, gan valsts, gan privātajām.

Pirmā diena Indijā bija kā izaicinājums jau bez tā, ka gulētas tikai 2 stundas un bagāža atpalikusi Stambulā. Pēc neliela ievada, mūs aizveda un izmeta graustu rajonā (jo tur tiešām bija sagruvušas mājas) un deva uzdevumu 2 stundām.

“Iepazīsties ar kādu bērnu un pavadi ar viņu kopā 2 stundas!”

Ok. Es paņēmu krītiņus un domāju, ka tīri labi izdosies kādu savaņģot – mana ideja bija piesaistīt ar krāsainajiem krītiņiem un mēs varētu apzīmēt sienas, vai arī bruģi, vai ielu, kaut kā tā. Mans šoks ierodoties tajā vietā bija par to, ka visas sienas bija tualetes zona, kuras tam aktīvi arī tika izmantotas, līdz ar to vajadzēja domāt kaut ko citu. Atradu papīru, uz kā zīmēt un tad jau tikai atlika atrast kādu sīci. Turpmāko 2 stundu laikā man bija diezgan daudz pilnīgi atšķirīgu un košu emociju, un mana “eksotiskā” izskata dēļ parunāju ar kādiem 30 vietējiem “graustu” cilvēkiem. Vislielākais pārsteigums man bija par to, ka nebija nevienas rūpēs sarauktas pieres. Nu paskatieties paši!


Otrajā dienā pēc stundām mēs gājām ciemos pie dažiem no skolēniem. Es biju 2.klases stundās, līdz ar to arī gāju ciemos pie otrklasniekiem. Un tā mēs ieejam vienā mājā un es novelku kurpes un atstāju ārā, ieeju koridorā un skatos apkārt, kur man iet tālāk un saprotu, ka nevienu durvju nav. Neliels šoks, taču ieraudzīju pie sienas saritinātu tepiķīti un pieņēmu, ka tā varētu būt gulta. Kādi 3-5 kvadrātmetri un tajā satilpst visa ģimene. (Kā vēlāk izrādījās, tad tā ir vēl salīdzinoši liela mājvieta.)

Tas ir tāds pirmais iespaids un labi, ka parunājot daudz vairāk ar cilvēkiem, kas dzīvo šādos mājokļos, tai skaitā arī Āzijas lielākajā būdiņu rajonā, redzot, kāda tur ir rosība, redzot, kā sākumskolēni mācās visu angļu valodā, kas viņiem ir svešvaloda, runājot ar skolotājiem (gan no Teach For India programmas, gan arī “parastajiem”), ir radies arī nedaudz dziļāks skats uz lietām, kas saistītas ar izglītību.

Piektdiena bija mana visforšākā diena Indijā līdz šim. Es ēnoju vienu Kanādas indieti, kurš visu savu mūžu bija nodzīvojis Kanādā, bet pirms pusgada atbrauca uz Mumbaju, lai iesaistītos Teach For India programmā un mācītu graustu bērniem skolā. Tā pieredze 5 stundas vienu dienu pavadot kopā ar viņu klasē, esot kā skolotāja palīgam, bija viena no visaizraujošākajām pieredzēm, kāda man jebkad ir bijusi. Otrklasnieki. Fantastiski kārtīgi un disciplinēti 30 otrklasnieki. Draudzīgi un smaidīgi. Jauki. Un tomēr skolotājs teica, ka viņi ir izlutināti. Man tas likās ļoti interesanti, tāpēc papētīju to dziļāk.



Taču nu man jādodas uz nākamo aktivitāti. Turpināšu, kad būšu Latvijā!

Advertisements