Bloga adrese mainījusies uz narvaiss.lv

Šajā vietnē vairs netiks publicēti jauni raksti.

Jaunais blogs, kurā atrodami arī raksti, kas ir publicēti šeit, ir atrodams narvaiss.lv

Advertisements

Noored Kooli pārstāvji viesojas Dobeles Valsts ģimnāzijā

Trešdien, 26.janvārī Dobeles Valsts ģimnāzijā viesojās izglītības eksperti no Igaunijas, programmas Noored Kooli, kas ir līdzīga Latvijas programmai Iespējamā misija. Viņi vēroja Iespējamās misijas skolotāju Gata Narvaiša un Danas Kalniņas stundas 10. un 12. klasēm.

Zemgale_eesti

Noored Kooli pārstāvju komentārs:

“Skolotājam Gatim Narvaišam dabaszinību stundā bija ļoti konkrētas prasības skolēniem. Viņš izmantoja dažādus multivides resursus, kas piesaistīja visu skolēnu uzmanību – analizēja grafikus, kas rāda saikni starp piesārņojumu un cilvēku ienākumu līmeni dažādās valstīs, un kā tas mainās laika gaitā. Viņa uzdevumi bija veidoti tā, lai būtu saprotami visiem skolēniem un motivētu ikvienu piedalīties.

Skolotāja Dana Kalniņa ļoti labi organizēja grupas uzdevumu, kur skolēniem bija paredzēts analizēt vienu produktu un veikt mārketinga pētījumu, lai noskaidrotu, kādas izmaiņas ir jāveic. Skolēniem uzdevums tika izskaidrots soli pa solim, tāpēc bija skaidrs ikvienam. Lai padarītu uzdevumu pēc iespējas vairāk saistītu ar dzīvi, bija jāanalizē reāli produkti, piem. biezpiena sieriņš “Kārums” un kefīrs, un daži skolēni pētījuma laikā tos pat pagaršoja.

Abiem skolotājiem bija īpaša klases darba organizācija, skaidras prasības un viņiem izdevās saglabāt draudzīgas attiecības ar skolēniem visu stundas laiku – tas noteikti ir tas, pie kā mums ir vairāk jāstrādā Noored Kooli programmā. Šo stundu laikā es pierakstīju vairāk kā 15 lapas ar piemēriem un vērtīgām piezīmēm, ko novēroju abu skolotāju stundās. Paldies Iespējamai misijai un Ingai Pāvulai, ka dāsni dalījās savā pieredzē un vērtīgajos materiālos!”

Indija zem pārsega

Šī ir mana piektā diena Mumbajā un piektā diena Indijā, kur es pārvietojos starp rietumnieciskām viesnīcām, būdiņu rajoniem (man kaut kā nepatīk teikt graustu rajoni, jo tur nav nekas sagruvis, viņi tomēr mēģina uzturēt kārtību “mājās”, taču tas ir tas, ko sauc par slums angļu valodā) un skolām, gan valsts, gan privātajām.

Pirmā diena Indijā bija kā izaicinājums jau bez tā, ka gulētas tikai 2 stundas un bagāža atpalikusi Stambulā. Pēc neliela ievada, mūs aizveda un izmeta graustu rajonā (jo tur tiešām bija sagruvušas mājas) un deva uzdevumu 2 stundām.

“Iepazīsties ar kādu bērnu un pavadi ar viņu kopā 2 stundas!”

Ok. Es paņēmu krītiņus un domāju, ka tīri labi izdosies kādu savaņģot – mana ideja bija piesaistīt ar krāsainajiem krītiņiem un mēs varētu apzīmēt sienas, vai arī bruģi, vai ielu, kaut kā tā. Mans šoks ierodoties tajā vietā bija par to, ka visas sienas bija tualetes zona, kuras tam aktīvi arī tika izmantotas, līdz ar to vajadzēja domāt kaut ko citu. Atradu papīru, uz kā zīmēt un tad jau tikai atlika atrast kādu sīci. Turpmāko 2 stundu laikā man bija diezgan daudz pilnīgi atšķirīgu un košu emociju, un mana “eksotiskā” izskata dēļ parunāju ar kādiem 30 vietējiem “graustu” cilvēkiem. Vislielākais pārsteigums man bija par to, ka nebija nevienas rūpēs sarauktas pieres. Nu paskatieties paši!


Otrajā dienā pēc stundām mēs gājām ciemos pie dažiem no skolēniem. Es biju 2.klases stundās, līdz ar to arī gāju ciemos pie otrklasniekiem. Un tā mēs ieejam vienā mājā un es novelku kurpes un atstāju ārā, ieeju koridorā un skatos apkārt, kur man iet tālāk un saprotu, ka nevienu durvju nav. Neliels šoks, taču ieraudzīju pie sienas saritinātu tepiķīti un pieņēmu, ka tā varētu būt gulta. Kādi 3-5 kvadrātmetri un tajā satilpst visa ģimene. (Kā vēlāk izrādījās, tad tā ir vēl salīdzinoši liela mājvieta.)

Tas ir tāds pirmais iespaids un labi, ka parunājot daudz vairāk ar cilvēkiem, kas dzīvo šādos mājokļos, tai skaitā arī Āzijas lielākajā būdiņu rajonā, redzot, kāda tur ir rosība, redzot, kā sākumskolēni mācās visu angļu valodā, kas viņiem ir svešvaloda, runājot ar skolotājiem (gan no Teach For India programmas, gan arī “parastajiem”), ir radies arī nedaudz dziļāks skats uz lietām, kas saistītas ar izglītību.

Piektdiena bija mana visforšākā diena Indijā līdz šim. Es ēnoju vienu Kanādas indieti, kurš visu savu mūžu bija nodzīvojis Kanādā, bet pirms pusgada atbrauca uz Mumbaju, lai iesaistītos Teach For India programmā un mācītu graustu bērniem skolā. Tā pieredze 5 stundas vienu dienu pavadot kopā ar viņu klasē, esot kā skolotāja palīgam, bija viena no visaizraujošākajām pieredzēm, kāda man jebkad ir bijusi. Otrklasnieki. Fantastiski kārtīgi un disciplinēti 30 otrklasnieki. Draudzīgi un smaidīgi. Jauki. Un tomēr skolotājs teica, ka viņi ir izlutināti. Man tas likās ļoti interesanti, tāpēc papētīju to dziļāk.



Taču nu man jādodas uz nākamo aktivitāti. Turpināšu, kad būšu Latvijā!

Synergies @NYC day 1

Sēžu savā numuriņā, nedaudz apdedzis Ņujorkas spilgtajā saulē un skatoties uz Empire State building gaismām, taču domas nepamet nesenās sarunas, kurām atbilde tā arī nav atrasta.

Džons, kas nu jau 8 gadus dzīvo Ķīnā, man uzdeva jautājumu par Latvijas izglītības sistēmu. Viņš saka, ka ir riktīgi labi. Arī Wendy Kopp, Teach For America dibinātāja un CEO, prasīja kāpēc mēs esam programmā, jo Latvijā, salīdzinot ar citām valstīm, izglītībā iet tīri labi. Nu, labi, pie Džona jautājuma. Singapūrā, Japānā, ASV un citur pasaulē iegulda daudz naudas izglītībā, jo redz tiešo sakarību starp ieguldījumu izglītībā un ekonomisko izaugsmi. Vai Latvijā iegulda izglītībā lielu naudu tā paša iemesla dēļ? Un atbilde nav viegla. Es nevarēju atbildēt “jā”. Un tas jautājums ņemas pa manu galvu vēljoprojām. Kāpēc? Vai tiešām tradīciju dēļ? Vai arī izglītība kā [falšā] vērtība?

Rīt došos uz publisko skolu kaut kur starp Upper East un East Harlem vērot kā sīči mācās. Cik sapratu, tā ir viena no skolām, kur daudzi mājās runā spāniski. Aizvakar es nakti pavadīju Bronksā un tur pārsteidzoši daudz visapkārt varēja redzēt un dzirdēt spāņu valodu. Īstenībā jau arī šodien tepat pie New Yorker Hotel šoferi un viesnīcas darbinieki savā starpā sarunājās spāniski…

Ņemoties ap vīziju savām klasēm tika izšauta ideja, ka vīzija ir tas, uz ko tu turpini iet arī tad, ja viss pārējais sabrūk. Un, ja vīzija ir labi uzstādīta un labi noorganizēta, tad sīči klasē darbosies lieliski arī tad, ja skolotājs tur nebūs. Vislielākais jautājums jau ir – kā to izdarīt?

Pa ceļam uz pusdienām mēs papļāpājām ar Peru programmas EnseñaPeru vadītāju Franco un viņš stāstīja, ka tagad Peru jaunajiem skolotājiem ir 2 mēneši skolā un viņš prasīja, kā es jutos pēc 2 mēnešiem skolā. Apmēram tad man bija bedre, kas viņam ļoti interesēja. Tad vēl viņš man pajautāja, vai es varu iedomāties vienu skolēnu, kas man liek smaidīt. Hah! Nu ja, ka varu! Taču baigi tā nebiju par to aizdomājies. Viņa vadītā sesija bija ar tādu pamatīgu rozīni un ceru, ka atlikušajās dienās vēl paspēšu ar viņu vairāk parunāt. Ir tik patīkami būt starp cilvēkiem, kuriem smadzeņu kroku skaits krietni pārsniedz vidējo un smaids un pozitīvisms šķiet nebeidzams. Un te tādi ir vairāki.

Pats labākais – šis pasākums vēl turpinās!