Viena glāze motivācijas brokastīs

Kad tikko biju spēris kāju skolā kā skolotājs un ļoti sapriecājies par to, ka varēšu risināt matemātikas uzdevumus kopā ar desmitklasniekiem, viņi mani pārsteidza. Tā pa īstam.

– “Skolotāj, man to matemātiku nevajag!”

– ”Skolotāj, es būšu uzņēmējs. Priekš kam man vajag matemātiku?”

Un šitā vairāk nekā puse skolēnu sagaida jauno skolotāju…

Tā bija pirmā reize manā mūžā, kad es uzdevu sev jautājumu par to, kāpēc cilvēkiem šķiet, ka viņiem matemātika nebūs vajadzīga. Pagāja vēl mēnesis un tikai tad man prātā ienāca doma, ka, varbūt, visiem cilvēkiem nemaz nav jāprot matemātika augstāk par pamatskolas līmeni. Dažādi jautājumi man nelika mieru, tāpēc sāku domāt, kāpēc es līdz šim nebiju šaubījies par matemātikas svarīgo nozīmi manā dzīvē.

No bērnības atcerējos grāmatu “Cieto riekstu vācelīte”, kuru prieka pēc kopā ar vecmammu risinājām, kad vēl negāju skolā un arī pirmajos skolas gados. Dažādos ģimenes svētkos mēs spēlējām kāršu spēles un turnīrus un bieži vien tie jaunākie (arī es tajā skaitā) izpelnījās to godu rēķināt un skaitīt rezultātus. Vairākas reizes esmu dzirdējis stāstus kā tētis un viņa brālis piecu stundu matemātikas olimpiādes rakstīja 2 stundās, jo vajadzēja paspēt uzspēlēt hokeju vietējā čempionātā, turklāt arī šādi viņi dabūja olimpiādēs medaļas. Tagad saprotu, ka dzīvojot ģimenē, kur matemātika ir vērtība, man ik pa laikam tika špricēta patika pret matemātiku un piemēri, kur to var reāli izmantot.

Ko darīt tad, ja ģimenē špricējamais serums izbeidzies, vai arī, ja tiek špricēta nepatika? Tad skolotājam jābūt alķīmiķim un jāizķīmiķo nebeidzamās motivācijas un entuziasma dzira, pirms sašpricētie un “tīrie” skolēni ierodas deldēt solus. Padalīšos ar pāris savām receptēm.

Illustration by R. Kikuo Johnson – The New York Times

Man šķiet, ka skolēnus (izņemot divpatsmitklasniekus, un arī ne visus) nevar motivēt ar tekstiem “tev tas noderēs darbā”, “to tev vajadzēs augstskolā”, “tas katram izglītotam cilvēkam ir jāzina”. Kas strādā?

  • Aizraujošs process
  • Iespēja pašam izvēlēties, ko un kā darīt
  • Iespēja stundās darīt to, kas pašam interesē
  • Uzticēšanās skolēniem un atbildības atdošana skolēniem
  • Skolēnu paslavēšana un uzvaru svinēšana
  • Individuāla pieeja

 

Read more of this post

Advertisements

Noored Kooli pārstāvji viesojas Dobeles Valsts ģimnāzijā

Trešdien, 26.janvārī Dobeles Valsts ģimnāzijā viesojās izglītības eksperti no Igaunijas, programmas Noored Kooli, kas ir līdzīga Latvijas programmai Iespējamā misija. Viņi vēroja Iespējamās misijas skolotāju Gata Narvaiša un Danas Kalniņas stundas 10. un 12. klasēm.

Zemgale_eesti

Noored Kooli pārstāvju komentārs:

“Skolotājam Gatim Narvaišam dabaszinību stundā bija ļoti konkrētas prasības skolēniem. Viņš izmantoja dažādus multivides resursus, kas piesaistīja visu skolēnu uzmanību – analizēja grafikus, kas rāda saikni starp piesārņojumu un cilvēku ienākumu līmeni dažādās valstīs, un kā tas mainās laika gaitā. Viņa uzdevumi bija veidoti tā, lai būtu saprotami visiem skolēniem un motivētu ikvienu piedalīties.

Skolotāja Dana Kalniņa ļoti labi organizēja grupas uzdevumu, kur skolēniem bija paredzēts analizēt vienu produktu un veikt mārketinga pētījumu, lai noskaidrotu, kādas izmaiņas ir jāveic. Skolēniem uzdevums tika izskaidrots soli pa solim, tāpēc bija skaidrs ikvienam. Lai padarītu uzdevumu pēc iespējas vairāk saistītu ar dzīvi, bija jāanalizē reāli produkti, piem. biezpiena sieriņš “Kārums” un kefīrs, un daži skolēni pētījuma laikā tos pat pagaršoja.

Abiem skolotājiem bija īpaša klases darba organizācija, skaidras prasības un viņiem izdevās saglabāt draudzīgas attiecības ar skolēniem visu stundas laiku – tas noteikti ir tas, pie kā mums ir vairāk jāstrādā Noored Kooli programmā. Šo stundu laikā es pierakstīju vairāk kā 15 lapas ar piemēriem un vērtīgām piezīmēm, ko novēroju abu skolotāju stundās. Paldies Iespējamai misijai un Ingai Pāvulai, ka dāsni dalījās savā pieredzē un vērtīgajos materiālos!”

Indija zem pārsega

Šī ir mana piektā diena Mumbajā un piektā diena Indijā, kur es pārvietojos starp rietumnieciskām viesnīcām, būdiņu rajoniem (man kaut kā nepatīk teikt graustu rajoni, jo tur nav nekas sagruvis, viņi tomēr mēģina uzturēt kārtību “mājās”, taču tas ir tas, ko sauc par slums angļu valodā) un skolām, gan valsts, gan privātajām.

Pirmā diena Indijā bija kā izaicinājums jau bez tā, ka gulētas tikai 2 stundas un bagāža atpalikusi Stambulā. Pēc neliela ievada, mūs aizveda un izmeta graustu rajonā (jo tur tiešām bija sagruvušas mājas) un deva uzdevumu 2 stundām.

“Iepazīsties ar kādu bērnu un pavadi ar viņu kopā 2 stundas!”

Ok. Es paņēmu krītiņus un domāju, ka tīri labi izdosies kādu savaņģot – mana ideja bija piesaistīt ar krāsainajiem krītiņiem un mēs varētu apzīmēt sienas, vai arī bruģi, vai ielu, kaut kā tā. Mans šoks ierodoties tajā vietā bija par to, ka visas sienas bija tualetes zona, kuras tam aktīvi arī tika izmantotas, līdz ar to vajadzēja domāt kaut ko citu. Atradu papīru, uz kā zīmēt un tad jau tikai atlika atrast kādu sīci. Turpmāko 2 stundu laikā man bija diezgan daudz pilnīgi atšķirīgu un košu emociju, un mana “eksotiskā” izskata dēļ parunāju ar kādiem 30 vietējiem “graustu” cilvēkiem. Vislielākais pārsteigums man bija par to, ka nebija nevienas rūpēs sarauktas pieres. Nu paskatieties paši!


Otrajā dienā pēc stundām mēs gājām ciemos pie dažiem no skolēniem. Es biju 2.klases stundās, līdz ar to arī gāju ciemos pie otrklasniekiem. Un tā mēs ieejam vienā mājā un es novelku kurpes un atstāju ārā, ieeju koridorā un skatos apkārt, kur man iet tālāk un saprotu, ka nevienu durvju nav. Neliels šoks, taču ieraudzīju pie sienas saritinātu tepiķīti un pieņēmu, ka tā varētu būt gulta. Kādi 3-5 kvadrātmetri un tajā satilpst visa ģimene. (Kā vēlāk izrādījās, tad tā ir vēl salīdzinoši liela mājvieta.)

Tas ir tāds pirmais iespaids un labi, ka parunājot daudz vairāk ar cilvēkiem, kas dzīvo šādos mājokļos, tai skaitā arī Āzijas lielākajā būdiņu rajonā, redzot, kāda tur ir rosība, redzot, kā sākumskolēni mācās visu angļu valodā, kas viņiem ir svešvaloda, runājot ar skolotājiem (gan no Teach For India programmas, gan arī “parastajiem”), ir radies arī nedaudz dziļāks skats uz lietām, kas saistītas ar izglītību.

Piektdiena bija mana visforšākā diena Indijā līdz šim. Es ēnoju vienu Kanādas indieti, kurš visu savu mūžu bija nodzīvojis Kanādā, bet pirms pusgada atbrauca uz Mumbaju, lai iesaistītos Teach For India programmā un mācītu graustu bērniem skolā. Tā pieredze 5 stundas vienu dienu pavadot kopā ar viņu klasē, esot kā skolotāja palīgam, bija viena no visaizraujošākajām pieredzēm, kāda man jebkad ir bijusi. Otrklasnieki. Fantastiski kārtīgi un disciplinēti 30 otrklasnieki. Draudzīgi un smaidīgi. Jauki. Un tomēr skolotājs teica, ka viņi ir izlutināti. Man tas likās ļoti interesanti, tāpēc papētīju to dziļāk.



Taču nu man jādodas uz nākamo aktivitāti. Turpināšu, kad būšu Latvijā!

Ko ar šo varētu darīt?

Skolā mani skolēni veic dažādus eksperimentus un pētījumus. Bieži vien man patīk viņiem jautāt – kas jums būtu nepieciešams, lai to varētu izpētīt? Kādas ierīces jums vajadzētu? Vai ar to pietiks?

Šoreiz jautājums no otras puses. Te ir redzami 3 attēli, kur mani skolēni veic dažādus eksperimentus un pētījumus.

Komentāros ieraksti savas idejas, ko varētu pētīt ar attēlos redzamajām ierīcēm! Ja ne pētīt, tad, ko ar šo varētu darīt?

1.attēls

DSC_0008

 

2.attēls

DSC_0011

 

3.attēls

school-12 039

Ko ar šo visu, kas redzams attēlā, varētu darīt?

Lattelecom TV antenu ideja

Saka, ka no idejas līdz priekam ir vai nu ilgs laiks, vai nu garš laiks. Šoreiz gan svarīgāks ir pats prieks skolēnu acīs par to, ka izdevās sameistarot antenas un pats galvenais – uzķert TV signālu. Ideja par šo man radās Iespējamās misijas prakses laikā Lattelecom, jo šķita, ka Lattelecom ir milzīgs uzņēmums un noteikti jābūt kaut kam tādam, kas varētu interesēt gan mani, gan viņus un, protams, dot neizmērāmu pieredzi maniem skolēniem. Paldies Lattelecom par lielisku idejas realizēšanu!

Vairāk par projektu – http://www.iespejamamisija.lv/lv/jaunumi/aktualitates/nosledzas-macibu-projekts-tehnologijas-dzivei!-im-skolotaji-un-vinu-skolas-sanem-davinajumu-no-lattelecom/

8.klases skolnieces izveidoja dipolu antenu.

IMAG0105

9.un 10.klašu skolēni un viņu fizikas apvienība “Nacionālie varoņi”.

 

Nacionālo varoņu antena

 

Dipola antenas veidošana

Studentu līderu domas par izglītību Latvijā

Pavisam nesen 2 dienas virzīju skolotāju mācīšanos, vadot darbnīcu “21.gs. mācību metodes” LatSTE 2010, jau rīt turpināšu virzīt manu dažādo skolēnu mācīšanos Dobeles Valsts ģimnāzijā. Šobrīd šķiet ideāls brīdis atskatīties uz studentu līderu domām par izglītību Latvijā, jeb drīzāk “cepšanos” par to, kas, viņuprāt, nav labs un būtu uzlabojams. Man pašam šo informāciju likās interesanti salīdzināt ar Valda Dombrovska jaunās valdības deklarācijas izglītības, zinātnes un sporta sadaļas redakciju, ko Gatis Kokins publicēja savā blogā “Par izglītības, zinātnes un sporta politiku”.

Šo informāciju (“cepšanos” par izglītību Latvijā) anonīmi uzrakstīja studenti 2010.gada augustā Vecaucē, Studentu Līderu foruma laikā, kad stāstīju par izglītības pārmaiņām, kādas Iespējamā misija ienes izglītībā.

      • Skolotāji nav autoritāte bērniem. Sekas –> visatļautība!
      • Izveidots dabaszinību bloks, kas novedīs pie tā, ka būs 16 ekonomisti saražoti, bet trūks eksaktā virziena pārstāvju.
      • Skolotāji kā iedvesmotāji un profesionāļi savā jomā būtu norma, bet pašlaik tā nav.
      • Mācību līdzekļi (grāmatas, darba burtnīcas) ir pārvērsti biznesā, kas mācības pārvērš problemātiskā situācijā. Katru gadu mainās mācību grāmatas tikai tāpēc, ka katrs otrais uzskata par savu pienākumu uzrakstīt jaunu grāmatu un pēc tam skola to ietver mācību procesā. Rezultātā vecākiem ir grūtības nodrošināt bērnam šīs te grāmatas, kas ir pilnīgi nepareizi!!!
      • Izglītībai trūkst treniņu un hobija pieskaņas, kas aizrauj darīt. Viss ir pārāk statisks un vienveidīgs.
      • Skolās nemāca atšķirt komunikācijas elementus, piemēram, viedokli no komentāra. Nemāca publisko runu (retoriku).
      • Mazs budžetu skaits.
      • Skolā ir ļoti mazkustīgs grafiks, kas neļaus skolēniem tik sēdošu darbu.
      • Studenti nevēlas paņemt visu, ko viņiem var iedot!!! Iespējas ir, jāizmanto tās!
      • Bieži trūkst izskaidrojuma tam, kā rodas vērtējums.
      • Trūkst “feedback” no pasniedzējiem, lai saprastu, kur radās kļūdas.
      • Liels mīnuss ir vienaldzība, cilvēkiem trūkst apziņas un sapratnes par to, kāpēc viņš to māca un kāpēc otrs to vispār mācās. Izpratne par sekām, kas rodas mācību procesā.
      • Izglītībai ir jābūt radošai + kreatīvai, ir jābūt iespējām sasniegt mērķi “ejot” pa citiem ceļiem. Jāļauj cilvēkiem domāt!!! (nevis atskaitīt).
      • Man izglītības sistēmā nepatīk tas, ka skolotāji atprasa daudz ko rakstiski, bet reāli maz mutiski – cilvēkiem pavājinās prasme runāt, prezentēt un argumentēt. Ja arī prasa, klasē lielākoties runā 4-5 skolēni un citi uz to paļaujas.
      • Patriotiskās audzināšanas trūkums. Labu, mūsdienīgu skolotāju trūkums. Valstiskās domāšanas trūkums (nepārzināšana).
      • Milzīgā nesakārtotība.
      • Jauniešiem neiemāca domāt un strādāt bez uzraudzības.
      • Izglītība jau skolās neiemāca jauniešiem atras savu virzienu un, iemesti studenta dzīvē, tie pat nezina, ko darīt.
      • Pārāk maz individuālas pieejas studentam / skolēnam – masām ir grūti pasniegt kvalitatīvi.
      • Skolā šobrīd bez maz vai nedrīkst izsaukt bērnu pie tāfeles, jo tas var viņu kaunināt (bērns audzināts siltumnīcas apstākļos). Mana sāpe ir tāda – attīstīt bērniem prezentācijas prasmes kaut vai tikai, lai viņi veiksmīgi pēc tam spētu pasniegt sevi darba intervijās. Ļoti ienāk tehnoloģijas; jāpievērš lielāka uzmanība savstarpējai cilvēciskajai komunikācijai un saskarsmei.
      • Izglītība ir pārāk orientēta uz mērķi, nevis apguves procesu.
      • Tieši augstskolās, kur cilvēki jau izvēlas savu specialitāti, ir daudz nevajadzīgu, ar programmu nesaistītu priekšmetu.
      • Studiju programmu pārklāšanās un neefektīva resursu noslodze.
      • Pārāk daudz ir manāmas Padomijas paliekas Latvijas izglītības sistēmā, mācīšanas un mācīšanās etiķetē.
      • Kāpēc nevar ieviest vienotu vērtēšanas sistēmu 1.-12.klasei? Ieteikums – likvidēt visas izglītības iestādes, kurās nenodrošina visu 12 klašu izglītību.
      • Izglītības sistēma Latvijā (īpaši augstākās) nopietni atpaliek no vairākuma vecajām ES valstīm!
      • Augstskolu programmu, kursu saturu pārklāšanās.
      • Trūkst mācību priekšmetu par inovācijām un pašreizējo situāciju nozarē, ko tu mācies.
      • Trūkst praktiskās nodarbības.
      • Reizēm nepatīk (kaitina), ka pasniedzēji runājot / lasot lekcijas, nepiedomā pie savas leksikas, izmantojot “ēēē” un “āāā” u.c.
      • Skolās jāstāsta par individuālās mācīšanās principiem, metodēm, iespējamajām problēmām, to risinājumiem, laika plānošanu.
      • Grūti ieviest inovācijas un skolotāji tām pretojas.
      • Skolēnu pašmotivācija mācīties un apgūt jaunas lietas ārpus skolas stundām, lai nodarbīnātu savu brīvo laiku, pēc mājas darbu izpildes.
      • Daudzas vidusskolas pienācīgi nesagatavo skolniekus augstskolām.
      • Pārāk liels uzsvars uz mācību vielas “iekalšanu”, bet gan uz likumsakarību novēršanu, rezultāta sasniegšanu, secinājumu izdarīšanu.
      • Kā sasniegt vienmērīgu attīstību vairākās jomās? Lai ceciestu citas. Ja gribu gan mācīties, gan strādāt pašpārvaldē, dažādās organizācijās, dziedāt korī u.c.
      • Man liekas nozīmīgi, ka tiek pēc iespējas vairāk iesaistīti skolēni mācību procesā un līdzīgi varbūt pat kā semināros.
      • Manuprāt, liela nozīme ir rakstura stingrībai un skaidriem mērķiem par sasniedzamo.
    Man liekas svarīgi, ka jauniešiem ir viedoklis un viņi meklē risinājumus, nevis “akli iet cauri sistēmai”. Atliek tikai uzvilkt zaļo, radošo de Bono cepuri un meklēt radošus risinājumus un alternatīvas!

Vecāku pasūtījums skolai

Oktobra vecāku sapulcē ļoti gribējās saņemt atgriezenisko saiti no skolēnu vecākiem, ne tikai ‘”vārīties” 2 stundas par visu to, kas notiek skolā un kādus podus skolēni ir sataisījuši. Ideja par sarunu starp klases audzinātājiem un skolēnu vecākiem izvērtās produktīva un interesanta, par ko arī liels prieks!

Mēs ar Danu (otru klases audzinātāju, arī no Iespējamās misijas) skolēnu vecākiem, kā izglītības pasūtītājiem jautājām par prasmēm, zināšanām, attieksmēm un pieredzi, kādu viņi gribētu, lai viņu skolēni iegūtu skolā. Šādas bija atbildes:

  • Radīt priekšstatu par darba tirgu.
  • Nedomāt, ka skolēni zina, ko viņi grib.
  • Plašas pamatzināšanas. (Tāda zināšanu soma, ka skolēns, beidzot vidusskolu, var vēlreiz pārdomāt visas izvēles un viņam būtu iespēja ļoti plaši izvēlēties tālāko ceļu savā karjerā. Lai nebūtu ierobežojumi – tu nevari iet studēt šo tāpēc, ka skolā to nemācījies.)
  • Tālākizglītošanās iespējas. Lai skolēni zinātu, kādas ir viņu iespējas, kādi ir kritēriji uzņemšanai augstskolās, kas būtu jāpārdomā utt.
  • Loģiskā domāšana. Īsumā – lieta, kas noder vienmēr un visur.
  • Pozitīva domāšana. Galvenais uzsvars no vecāku puses gan bija par to, lai skolotāji neaizraujas ar teikšanu “tu neko nemāki!”, “tu esi stulbs!”, bet gan mēģina dot atgriezenisko saiti ar pozitīvo. Viņi uzskata, ka pozitīva domāšana no skolotāju puses, to vairotu arī skolēnos.
  • Analīze, novērtēšana. Šis bija kā papildinājums tam, ka katrs mūsu skolēns uzstāda mācību mērķus semestrim, gan atzīmju mērķus, gan arī izaugsmes mērķus. Ik pa laikam noteikti nepieciešama to analīze un izvērtēšana, tāpat kā ar katru ieskaites darbu un paveikto lietu. Šīs prasmes skolēniem ir ļoti nepieciešamas.
  • Neizdarītā (negatīvā) pārrunāšana. Runāt un izanalizēt ne tikai labo un paveikto, bet arī pārrunāt neveiksmes un nepadarīto, jeb mācīties no kļūdām.
  • Dokumentu (paraugu) veidošana. Praktisko pieredzi reālu iesniegumu, ielūgumu, līgumu, vienošanos u.c. dokumentu veidošanā.
  • Savstarpējā saskarsme. Mācīt savstarpēji sadarboties. Viens piemērs bija par to, lai grupu darbos jauktu grupas un skolēni iemācītos sastrādāties dažādos sastāvos.
  • Darbs vasarā. Kā būtu, ja skola un skolotāji palīdzētu noorganizēt skolēniem darbu vasarā?

Forši saprast to, ka mēs ar skolēnu vecākiem domājam līdzīgi un vēl labāk ir uzzināt tās lietas, par kurām mēs nebijām domājuši!

Ja ir idejas, kā šo varētu aizraujoši īstenot, droši, tepat pie komentāriem, apakšā!