Viena glāze motivācijas brokastīs

Kad tikko biju spēris kāju skolā kā skolotājs un ļoti sapriecājies par to, ka varēšu risināt matemātikas uzdevumus kopā ar desmitklasniekiem, viņi mani pārsteidza. Tā pa īstam.

– “Skolotāj, man to matemātiku nevajag!”

– ”Skolotāj, es būšu uzņēmējs. Priekš kam man vajag matemātiku?”

Un šitā vairāk nekā puse skolēnu sagaida jauno skolotāju…

Tā bija pirmā reize manā mūžā, kad es uzdevu sev jautājumu par to, kāpēc cilvēkiem šķiet, ka viņiem matemātika nebūs vajadzīga. Pagāja vēl mēnesis un tikai tad man prātā ienāca doma, ka, varbūt, visiem cilvēkiem nemaz nav jāprot matemātika augstāk par pamatskolas līmeni. Dažādi jautājumi man nelika mieru, tāpēc sāku domāt, kāpēc es līdz šim nebiju šaubījies par matemātikas svarīgo nozīmi manā dzīvē.

No bērnības atcerējos grāmatu “Cieto riekstu vācelīte”, kuru prieka pēc kopā ar vecmammu risinājām, kad vēl negāju skolā un arī pirmajos skolas gados. Dažādos ģimenes svētkos mēs spēlējām kāršu spēles un turnīrus un bieži vien tie jaunākie (arī es tajā skaitā) izpelnījās to godu rēķināt un skaitīt rezultātus. Vairākas reizes esmu dzirdējis stāstus kā tētis un viņa brālis piecu stundu matemātikas olimpiādes rakstīja 2 stundās, jo vajadzēja paspēt uzspēlēt hokeju vietējā čempionātā, turklāt arī šādi viņi dabūja olimpiādēs medaļas. Tagad saprotu, ka dzīvojot ģimenē, kur matemātika ir vērtība, man ik pa laikam tika špricēta patika pret matemātiku un piemēri, kur to var reāli izmantot.

Ko darīt tad, ja ģimenē špricējamais serums izbeidzies, vai arī, ja tiek špricēta nepatika? Tad skolotājam jābūt alķīmiķim un jāizķīmiķo nebeidzamās motivācijas un entuziasma dzira, pirms sašpricētie un “tīrie” skolēni ierodas deldēt solus. Padalīšos ar pāris savām receptēm.

Illustration by R. Kikuo Johnson – The New York Times

Man šķiet, ka skolēnus (izņemot divpatsmitklasniekus, un arī ne visus) nevar motivēt ar tekstiem “tev tas noderēs darbā”, “to tev vajadzēs augstskolā”, “tas katram izglītotam cilvēkam ir jāzina”. Kas strādā?

  • Aizraujošs process
  • Iespēja pašam izvēlēties, ko un kā darīt
  • Iespēja stundās darīt to, kas pašam interesē
  • Uzticēšanās skolēniem un atbildības atdošana skolēniem
  • Skolēnu paslavēšana un uzvaru svinēšana
  • Individuāla pieeja

 

Read more of this post

Advertisements

Kas ir tā zināšanu un prasmju armatūra?

Pēc 10. klases Dabaszinību grāmatas prezentācijas izdevniecībā “Lielvārds” man vēljoprojām galvā sēž jautājums: “Vai visiem tas jāmācās?” Vairs ne tik ļoti par to, vai jāmācās fizika, bioloģija un ķīmija atsevišķi vai tīri labi būtu arī dabaszinības, bet tā plašāk par vai tiešām VISIEM TAS jāmācās. Ja 12 gados skolā mēs varam iemācīties kādu miljono daļu no pasaules zināšanām, tad kuru miljono daļu? Un vai visi vienu miljono daļu? Kāds no tā ir labums? Vienlīdzība? Kontrole, ka nepaliks neviens tukšpauris?  Neapšaubāmi saražot 30 000 vienādus izlaiduma modeļus katru gadu ir daudz lētāk un ērtāk. Vismaz īstermiņā noteikti. Taču man tas pats izaicinošākais ir pārdomāt, cik liela vieta tajā miljonajā daļā ir matemātikai. Man visapkārt ir un vienmēr ir bijuši cilvēki, kuriem matemātika bija top prioritāte un man tas ir iedzimis dzimumzīmēs tā nemaz arī nekad nepajautājot sev, kāpēc? Es varu pamatot ar simtiem piemēru, kāpēc cilvēkam būtu nepieciešama matemātika, taču pamatot, ka PILNĪGI VISIEM būtu nepieciešama matemātika es nevaru. Varbūt, ka var būt veiksmīgs scenāriju autors, sprinteris, vijolnieks, burātājs, fotogrāfs, dzejnieks vai dažādu citu sportu, mākslu vai tā saukto radošo profesiju darbonis, tā īsti par aritmētiku vairāk arī neizmantojot?

Man tas šķiet brīnišķīgi, ka mani tagad jau kā zivi, atkal iemet tajā pašā ūdenī, lai saprastu, kas tad ir peldēšana citiem dzīvniekiem, kuriem nav ne spuru ne žaunu.

 

Mana audzināmā 10. klase (humanitārā) uz jautājumu : “Kur man tagad noder vai nākotnē noderēs matemātika?” atbild tā:

Man matemātika noder sadzīvē, piemēram veikalā. Arī nākotnē tā turpinās šo misiju.

Šobrīd matemātika man noder, lai kaut ko saskaitītu, bet visi sīnusi utt. man tagad nekur nav vajadzīgi, jo nestrādāšu tādā profesijā, kurā katru dienu man viņus vajadzētu aprēķināt.

Braucot jūrā, jāzina braukšanas leņķis, bet, manuprāt, kuģim ir kompass, ka leņķi nav tik svarīgi zināt.

Read more of this post