Kas ir tā zināšanu un prasmju armatūra?

Pēc 10. klases Dabaszinību grāmatas prezentācijas izdevniecībā “Lielvārds” man vēljoprojām galvā sēž jautājums: “Vai visiem tas jāmācās?” Vairs ne tik ļoti par to, vai jāmācās fizika, bioloģija un ķīmija atsevišķi vai tīri labi būtu arī dabaszinības, bet tā plašāk par vai tiešām VISIEM TAS jāmācās. Ja 12 gados skolā mēs varam iemācīties kādu miljono daļu no pasaules zināšanām, tad kuru miljono daļu? Un vai visi vienu miljono daļu? Kāds no tā ir labums? Vienlīdzība? Kontrole, ka nepaliks neviens tukšpauris?  Neapšaubāmi saražot 30 000 vienādus izlaiduma modeļus katru gadu ir daudz lētāk un ērtāk. Vismaz īstermiņā noteikti. Taču man tas pats izaicinošākais ir pārdomāt, cik liela vieta tajā miljonajā daļā ir matemātikai. Man visapkārt ir un vienmēr ir bijuši cilvēki, kuriem matemātika bija top prioritāte un man tas ir iedzimis dzimumzīmēs tā nemaz arī nekad nepajautājot sev, kāpēc? Es varu pamatot ar simtiem piemēru, kāpēc cilvēkam būtu nepieciešama matemātika, taču pamatot, ka PILNĪGI VISIEM būtu nepieciešama matemātika es nevaru. Varbūt, ka var būt veiksmīgs scenāriju autors, sprinteris, vijolnieks, burātājs, fotogrāfs, dzejnieks vai dažādu citu sportu, mākslu vai tā saukto radošo profesiju darbonis, tā īsti par aritmētiku vairāk arī neizmantojot?

Man tas šķiet brīnišķīgi, ka mani tagad jau kā zivi, atkal iemet tajā pašā ūdenī, lai saprastu, kas tad ir peldēšana citiem dzīvniekiem, kuriem nav ne spuru ne žaunu.

 

Mana audzināmā 10. klase (humanitārā) uz jautājumu : “Kur man tagad noder vai nākotnē noderēs matemātika?” atbild tā:

Man matemātika noder sadzīvē, piemēram veikalā. Arī nākotnē tā turpinās šo misiju.

Šobrīd matemātika man noder, lai kaut ko saskaitītu, bet visi sīnusi utt. man tagad nekur nav vajadzīgi, jo nestrādāšu tādā profesijā, kurā katru dienu man viņus vajadzētu aprēķināt.

Braucot jūrā, jāzina braukšanas leņķis, bet, manuprāt, kuģim ir kompass, ka leņķi nav tik svarīgi zināt.

Read more of this post

Advertisements

Tehnoloģijas ir skolēnu rokās

1717. gadā Prūsija bija pirmā valsts, kas ieviesa obligātu sākumskolu. Viss sākās ar klasi, tāfeli un krītu, un skolēniem, kuri sēdēja pie soliem rindās, ar seju pret skolotāju. Šī skola kļuva par modeli visai pasaulei. […] Marc Prensky saka, ka skolēnu smadzenes tagad ir savādāk "savienotas". Un arī ārsts Dr. Richard Restak to apstiprina savā grāmatā The New Brain: How the modern age is rewiring your mind.
[UNLIMITED – The New Learning Revolution. Gordon Dryden & Jeannette Vos]

Prensky sauc mūsdienu jauniešus par digitālajiem iezemiešiem (digital natives) un arī es lielā mērā tam pievienojos. 7.klases skolēniem, kuri nebija darbojušies vēl līdz šim ar Microsoft Office 2007. versiju, es informātikas stundā 3 minūšu laikā parādīju, ka galvenā jaunā lieta ir josla (ribbon) un lielā poga kreisajā augšējā stūrī un, ka, lielākoties, viss pārējais ir palicis tas pats. Teicu, ka viņiem jāpaņem un jāuzzīmē kādas figūras un jāievieto bilde tekstā, lai viņi pamēģina. Lielākā daļa iztika bez nekādiem jautājumiem, jo viņi jau pēc izjūtām meklē un atrod sev pazīstamās lietas. Arī fizikas stundā 8.klasei parādot mehānikas datorsimulāciju par ķermeņu izšaušanu un gravitācijas iedarbību uz tiem, viņi starpbrīdī prasīja, vai var pamēģināt un pamēģinot atrada visas izvēlnes, iespējas, ko vien šī programma piedāvā un šāva ne tikai bumbas no lielgabaliem, bet klavieres, mainīja lielgabala leņķi un izšaušanas ātrumu.

Read more of this post