Viena glāze motivācijas brokastīs

Kad tikko biju spēris kāju skolā kā skolotājs un ļoti sapriecājies par to, ka varēšu risināt matemātikas uzdevumus kopā ar desmitklasniekiem, viņi mani pārsteidza. Tā pa īstam.

– “Skolotāj, man to matemātiku nevajag!”

– ”Skolotāj, es būšu uzņēmējs. Priekš kam man vajag matemātiku?”

Un šitā vairāk nekā puse skolēnu sagaida jauno skolotāju…

Tā bija pirmā reize manā mūžā, kad es uzdevu sev jautājumu par to, kāpēc cilvēkiem šķiet, ka viņiem matemātika nebūs vajadzīga. Pagāja vēl mēnesis un tikai tad man prātā ienāca doma, ka, varbūt, visiem cilvēkiem nemaz nav jāprot matemātika augstāk par pamatskolas līmeni. Dažādi jautājumi man nelika mieru, tāpēc sāku domāt, kāpēc es līdz šim nebiju šaubījies par matemātikas svarīgo nozīmi manā dzīvē.

No bērnības atcerējos grāmatu “Cieto riekstu vācelīte”, kuru prieka pēc kopā ar vecmammu risinājām, kad vēl negāju skolā un arī pirmajos skolas gados. Dažādos ģimenes svētkos mēs spēlējām kāršu spēles un turnīrus un bieži vien tie jaunākie (arī es tajā skaitā) izpelnījās to godu rēķināt un skaitīt rezultātus. Vairākas reizes esmu dzirdējis stāstus kā tētis un viņa brālis piecu stundu matemātikas olimpiādes rakstīja 2 stundās, jo vajadzēja paspēt uzspēlēt hokeju vietējā čempionātā, turklāt arī šādi viņi dabūja olimpiādēs medaļas. Tagad saprotu, ka dzīvojot ģimenē, kur matemātika ir vērtība, man ik pa laikam tika špricēta patika pret matemātiku un piemēri, kur to var reāli izmantot.

Ko darīt tad, ja ģimenē špricējamais serums izbeidzies, vai arī, ja tiek špricēta nepatika? Tad skolotājam jābūt alķīmiķim un jāizķīmiķo nebeidzamās motivācijas un entuziasma dzira, pirms sašpricētie un “tīrie” skolēni ierodas deldēt solus. Padalīšos ar pāris savām receptēm.

Illustration by R. Kikuo Johnson – The New York Times

Man šķiet, ka skolēnus (izņemot divpatsmitklasniekus, un arī ne visus) nevar motivēt ar tekstiem “tev tas noderēs darbā”, “to tev vajadzēs augstskolā”, “tas katram izglītotam cilvēkam ir jāzina”. Kas strādā?

  • Aizraujošs process
  • Iespēja pašam izvēlēties, ko un kā darīt
  • Iespēja stundās darīt to, kas pašam interesē
  • Uzticēšanās skolēniem un atbildības atdošana skolēniem
  • Skolēnu paslavēšana un uzvaru svinēšana
  • Individuāla pieeja

 

Read more of this post

Advertisements

Dr. de Bono savā vienkāršībā

Pirmdienas rītā koši raibā šlipsē un sarkanās zeķēs, tur viņš ir, Edvards de Bono, kārto savus 6 flomasterus, iestellē kodoskopu un dodas apsēsties un paskatīties, kas nu notiks. Pēc gandrīz stundas viņu stāda priekšā kā “spēcīgāks kā Arnolds Švarcnēgers, skaistāks kā Breds Pits un gudrāks, kā bija Alberts Einšteins… ”

6 domāšanas cepures gan ir domātas nedaudz citām nodarbēm, bet, manuprāt, ar tām būtu tīri jēdzīgi sastrukturēt to, kas šodien tur notika. Lai iet šāda secība:

imageimageimageimageimageimage

 

imageBaltā cepure (fakti, informācija)

Pirmdien, 26.oktobrī Rīgas Ekonomikas augstskolā notika ideju grupas „Radošuma pils” rīkota konference “Radoša domāšana un izglītība”, kurā piedalījās „Eiropas radošuma un inovāciju gada 2009” vēstnieks Dr. Edvards de Bono.

Konferences mērķis bija rosināt diskusiju par radošas domāšanas lomu izglītības un apmācības procesā, iespējām radošās domāšanas metodes ieviest Latvijas izglītībā un iepazīties ar Dr. Edvarda de Bono radošās domāšanas metodēm.

Konferenci ievadīja izglītības un zinātnes ministres Dr. Tatjanas Koķes, Rīgas Ekonomikas augstskolas rektora Dr. Anders Paalzow, Stratēģiskās analīzes komisijas vadītāja Dr. Roberta Ķīļa, uzņēmējas un programmas „Iespējamā misija” patroneses Ingrīdas Blūmas uzrunas par radošuma nozīmi un nepieciešamību Latvijas tālākā attīstībā.

Šajā konferencē Dr. Edvards de Bono vadīja meistarklasi, kuras laikā stāstīja par savām radošās domāšanas metodēm un to, kā tās ir ieviestas dažādu valstu izglītības sistēmās. Konferences gaitā tika prezentēti un lietoti Dr. Edvarda de Bono „Sešu cepuru” un „Laterālās domāšanas” koncepti, kas ir pazīstami visā pasaulē.

Read more of this post